Ar filmām palīdz mainīt sabiedrības attieksmi

Kinanti Andini dzīvo Indonēzijā.
Viņa zīmē un filmē.

Kinanti ir psihosociāla invaliditāte.
Tas nozīmē,
ka viņai var būt grūtības ar pašsajūtu,
domām vai sajūtām.

Kinanti ir piedzīvojusi,
ka darbā cilvēkus ar psihosociālu invaliditāti
vērtē netaisnīgi.
Tagad Kinanti aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības.
Ar savu darbu viņa grib mainīt sabiedrības attieksmi.

Māksla patīk kopš bērnības

Kinanti jau bērnībā patika zīmēt.
4 gadu vecumā viņa zīmēja pat uz mājas sienām.
Kinanti mamma par to nerājās.
Mamma iedeva Kinanti papīru un zīmuļus.
Tagad savos zīmējumos un plakātos Kinantu stāsta
par cilvēku ar psihosociālu invaliditāti pieredzi.

Kinanti piedzīvo netaisnīgu attieksmi darbā

Agrāk Kinanti centās slēpt savu invaliditāti.
Kinanti baidījās,
ka invaliditātes dēļ varētu zaudēt darbu.
Vēlāk darba devējs uzzināja
par Kinanti invaliditāti.
Kinanti zaudēja darbu.

Šī pieredze viņai bija ļoti svarīga.
Kinanti saprata,
ka līdzīgas grūtības piedzīvo arī citi cilvēki
ar psihosociālu invaliditāti.

Kinanti veido filmas par cilvēku tiesībāmgadā  2022. gadā Kinanti piedalījās programmā,kurā veidoja filmaspar cilvēku ar invaliditāti dzīvi un tiesībām.
Viena no Kinanti filmām ir “A Bitter Pill”.Latviski nosaukumu var skaidrot kā
“Rūgtā tablete”.
Filmā 2 sievietes stāsta
par netaisnīgu attieksmi darbā.
Abām sievietēm ir psihosociāla invaliditāte.
Viņas zaudēja darbu pēc tam,
kad darba devēji uzzināja
par viņu psihiskās veselības grūtībām.

Kinanti šī tēma ir īpaši svarīga,
jo arī viņa piedzīvoja līdzīgu situāciju.
Ar filmu Kinanti vēlas parādīt problēmas,
par kurām sabiedrībā bieži nerunā.

Kinanti aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības

Kinanti strādā kopā ar organizācijām,
kas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības.
Viņa stāsta par cilvēku ar psihosociālu invaliditāti
pieredzi un vajadzībām.

Kinanti vēlas,
lai sabiedrība vispirms redzētu cilvēku,
nevis viņa invaliditāti.
Viņa vēlas,
lai cilvēkiem ar psihosociālu invaliditāti
būtu tādas pašas iespējas strādāt,
mācīties un piedalīties sabiedrības dzīvē kā citiem.

Kinanti saka:

“Es gribu parādīt sabiedrībai,
kas mēs patiesībā esam.”

Kinanti darbus var apskatīt viņas mājaslapā:
kinantyandini.com

Foto: Disability Justice Project, 2022.
Izmantots ar Kinanti Andini atļauju

Štefka tagad jūtas līdzvērtīga citiem

Štefkai Krajncai ir 49 gadi.
Viņa dzīvo Slovēnijā.
Štefkai ir intelektuālās attīstības traucējumi.
Viņa ir mamma un strādā.
Agrāk Štefka domāja,
ka nekad nevarēs dzīvot patstāvīgi.
Tagad  Štefka apmēram 2 gadus dzīvo savā dzīvoklī.
Viņa ar to ļoti lepojas.

Štefka vēlējās palikt kopā ar meitu

Štefkai ir 26 gadus veca meita.
Arī viņas meitai ir intelektuālās attīstības traucējumi.

Kad meita bija jaunāka,
Štefka meklēja vietu,
kur viņas abas varētu dzīvot kopā.
Štefka ar meitu sāka dzīvot aprūpes iestādē.

Štefka baidījās,
ka viņu varētu šķirt no meitas.
Viņa gribēja palikt kopā ar meitu
un rūpēties par viņu.

Sākumā dzīve aprūpes iestādē
abām bija piemērota.
Vēlāk Štefka bieži jutās slikti par to,
ka apkārtējie cilvēki nenovērtē viņu kā mammu.

Tāpēc Štefka sāka domāt
par aiziešanu no aprūpes iestādes.
Viņa gribēja dzīvot atsevišķā dzīvoklī.
Savā dzīvoklī Štefka pati varētu
lemt par savu dzīvi.

Ceļš uz savu dzīvokli

Atrast dzīvokli bija grūti.
Štefkai nebija pietiekami daudz naudas.
Daži cilvēki teica,
ka viņa nevarēs dzīvot patstāvīgi.

Taču Štefka nepadevās.
Viņa ļoti gribēja dzīvot patstāvīgi.
Tas deva viņai spēku turpināt.

Štefka saņēma atbalstu no pašvaldības,
sociālā darba centra un organizācijas Zavod RISA.
Zavod RISA atbalsta cilvēkus ar invaliditāti
un aizstāv viņu tiesības.

Pēc apmēram 2 gadu meklēšanas
Štefka pārcēlās uz savu mājokli.

Tagad Štefka pati lemj par savu ikdienu

Štefkai patīk pašai pieņemt lēmumus
par savu ikdienu.
Viņai nevienam nav jāskaidro,
kur viņa dodas un cikos atgriezīsies.

Štefkai patīk būt dabā.
Viņai patīk satikt citus cilvēkus.
Štefkai ir svarīgi pašai izlemt,
kā pavadīt savu laiku.

Dažās lietās viņai joprojām vajag palīdzību.
Štefkai ir atbalsta persona.
Atbalsta persona palīdz darbos,
kurus Štefkai vienai ir grūti paveikt.
Štefka arī mācās jaunas prasmes,
lai varētu dzīvot pēc iespējas patstāvīgāk.

Štefkas darbu novērtē

Štefka strādā Zavod RISA par apkopēju.
Viņai patīk iet uz darbu.
Štefkai ir svarīgi strādāt un dot savu ieguldījumu.

Štefka labi strādāja,
tāpēc darbā viņai uzticēja vairāk pienākumu.
Tagad viņa arī pelna vairāk.
Štefka ar to lepojas.
Viņa meklē vēl vienu darbu,
ko varētu darīt papildus savam pašreizējam darbam.

Štefka vēlas dzīvot kopā ar meitu

Štefkas meita tagad dzīvo kopīgā mājoklī.
Tur kopā dzīvo vairāki cilvēki.
Viņi saņem nepieciešamo palīdzību ikdienā.

Štefka vēlas,
lai meita varētu pārcelties pie viņas.
Štefka aizstāv savas meitas tiesības.
Pagaidām viņas vēl nevar dzīvot kopā.
Taču Štefka turpina censties,
lai tas būtu iespējams.

Štefkas lielākā vēlēšanās ir
dzīvot patstāvīgāk un priecāties par dzīvi.

Štefka stāsta savu pieredzi citiem

Štefka par savu dzīvi
sanāca stāstīt arī televīzijā.

Štefka pati saka,
ka viņas dzīves stāsts ir skumjš.
Taču tas arī parāda,
ka dzīvi var mainīt.

Štefkai palīdzēja drosme,
citu cilvēku atbalsts
un apņemšanās nepadoties.

Štefkas vēstījums citiem cilvēkiem ar invaliditāti ir:

“Aizstāvi sevi, savu dzīvi un tiesības.
Esi drosmīgs un turpini mēģināt.
Meklē palīdzību pie cilvēkiem,
kuriem uzticies.
Ja es to varēju, arī tu vari.
Mums visiem ir tiesības dzīvot tā,
kā vēlamies.”

Lāčija – mūziķe un tiesību aizstāve

Lāčija ir amerikāņu mūziķe no Ņujorkas.
Angļu valodā viņas vārdu raksta Lachi.
Lāčija dzied, sacer dziesmas un veido mūzikas ierakstus.
Viņa arī aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības.

Sākumā Lāčija centās slēpt savu invaliditāti

Lāčija ir neredzīga un lieto balto spieķi.
Baltais spieķis palīdz neredzīgiem cilvēkiem
drošāk pārvietoties.

Sākumā Lāčija centās slēpt savu invaliditāti.
Viņa baidījās,
ka tad nevarēs piepildīt sapni kļūt par mūziķi.
Lāčijai likās,
ka citi cilvēki viņu vērtēs tikai pēc invaliditātes.

Tāpēc Lāčija ne vienmēr lietoja balto spieķi.
Viņa arī ne vienmēr prasīja sev nepieciešamo palīdzību.
Tas apgrūtināja viņas darbu.

Vēlāk Lāčija saprata,
ka viņai nav jāslēpj daļa no sevis.
2019. gadā Lāčija devās uz svarīgu mūzikas pasākumu.
Tur viņa pirmo reizi publiski lietoja balto spieķi.

Lāčija ļoti uztraucās,
ko citi cilvēki domās par viņas balto spieķi.
Taču cilvēki turpināja ar viņu runāt
kā ar profesionālu mūziķi.
Šī pieredze palīdzēja Lāčijai
atklātāk runāt par savu invaliditāti.

Lāčija sāk aizstāvēt arī citus mūziķus

Lāčija saprata,
ka arī citiem mūziķiem ar invaliditāti ir līdzīgas grūtības.

Daudziem trūka:

• pieejamas vides;
• nepieciešamā atbalsta;
• darba iespēju;
• iespējas parādīt savu prasmi.
  

2021. gadā Lāčija izveidoja organizāciju,
kas apvieno mūziķus ar invaliditāti.

Organizācija palīdz viņiem:

• veidot profesionālus kontaktus;
• attīstīt savu karjeru;
• atrast darbu;
• aizstāvēt savas vajadzības.

Lāčijas organizācija sadarbojas
ar daudziem uzņēmumiem un organizācijām.
Piemēram, ar Grammy mūzikas balvu rīkotājiem.
Šīs sadarbība palīdz uzlabot pasākumu pieejamību.

Par invaliditāti runā arī savā mūzikā

Lāčija par savu pieredzi stāsta dziesmās.
Viena no šādām dziesmām ir “Dis Education”.
Nosaukums savieno 2 angļu vārdus:
“disability” un “education”.
Tie nozīmē “invaliditāte” un “izglītība”.
Dziesma ir par cilvēku kļūdainajiem uzskatiem
par cilvēkiem ar invaliditāti.

Lāčija negrib,
lai cilvēkus ar invaliditāti žēlo
vai uzskata par mazāk spējīgiem nekā citi.
Lāčija vēlas,
lai cilvēkus vērtē pēc viņu spējām un darba.

Lāčija uzraksta grāmatu

2026. gadā iznāca Lāčijas grāmata “I Identify as Blind”.
Nosaukumu latviski var skaidrot kā
“Es sevi saucu par neredzīgu cilvēku”.

Grāmatā Lāčija stāsta par invaliditāti,
savu dzīvi un ceļu uz sevis pieņemšanu.

Viņa raksta arī par cilvēku ar invaliditāti
kultūru un sasniegumiem.

Lāčijas par savu pieredzi saka:
“Problēma nebija mana invaliditāte.
Problēma bija sabiedrības attieksme”

Tagad Lāčija uzsver,
ka invaliditāte nav jāslēpj.
Viņa dara visu,
lai jaunajiem cilvēkiem ar invaliditāti
būtu vairāk iespēju nekā bija viņai.

Nejko aicina ieklausīties sevī

Nejko Perko dzīvo Tržičā, Slovēnijā.
Viņam patīk pavadīt laiku dabā,
vākt ārstniecības augus un peldēties.

Viņam patīk palīdzēt citiem cilvēkiem.
Nejko dzīvo viens un pats rūpējas par savu māju.
Viņš palīdz veidot grāmatas vieglajā valodā.
Nejko lepojas ar savu darbu un ar to,
ka pats var pieņemt lēmumus par savu dzīvi.

Kā Nejko iemācījās ticēt sev

Nejko stāsta,
ka agrāk viņš maz rikās ar citiem cilvēkiem.
Organizācijā Zavod RISA viņš ieguva draugus.
Zavod RISA ir organizācija Slovēnijā.
Tā atbalsta cilvēkus ar invaliditāti un aizstāv viņu tiesības.

Nejko ir pašaizstāvības kustības dalībnieks.
Tas nozīmē,
ka viņš izsaka savu viedokli un aizstāv savas tiesības.
Piedalīšanās pašaizstāvības kustībā
iemācīja Nejko vairāk ticēt sev.

Viņš arī stāsta par savu pieredzi dažādos pasākumos.
Nejko piedalījās pasākumā Slovēnijas Radio un televīzijā.
Pirms pasākuma viņš uztraucās.
Kad Nejko  ierodās uz pasākumu,
viņš jutās jau mierīgāk.
Šī pieredze palīdzēja Nejko saprast,
ka viņš spēj piedalīties un uzstāstites.

No idejas līdz grāmatai

Nejko uzskata,
ka ikvienam cilvēkam ir svarīgi saņemt viegli saprotamu informāciju.
Informācijai jābūt arī pareizai un pārbaudītai.

Nejko ir vieglās valodas vēstnesis.
Tas nozīmē,
ka viņš stāsta citiem cilvēkiem par vieglo valodu>
Nejko skaidro,
Kam un kāpēc tā ir svarīga.

Tekstus vieglajā valodā ir vieglāk lasīt un saprast.
Nejko strādā par tekstu pārbaudītāju un konsultantu.
Viņš pārbauda,
vai teksts ir viegli saprotams.
Ja tekstā ir kāds sarežģīts vārds,
Nejko kopā ar citiem meklē vienkāršāku vārdu.

Kopā ar rakstnieci Aksinju Kermauneri
viņš palīdzēja izveidot 2 grāmatas vieglajā valodā:

• “Pūķis no gaiļa olas”;
• “Leģenda par nogrimušo zvanu”.

Grāmatu stāsti ir uzrakstīti tā,
lai tos būtu vieglāk lasīt un saprast.
Grāmatu par pūķi var izlasīt arī latviski.|
To izdeva Latvijas Neredzīgo bibliotēka. 

Ideja par pirmās grāmatas izveidi radās pašam Nejko.
Viņš devās pie Tržičas pilsētas mēra
un ieteica izdot grāmatu vieglajā valodā.

Kad grāmata bija izdota,
Nejko stāstīja par to bibliotēkā.
Viņš lepojas par savu palīdzību tādu grāmatu izveidošanā,
kuras tagad var izlasīt un saprast vairāk cilvēku.

Nejko pats pieņem lēmumus par savu dzīvi

Nejko dzīvē ir bijuši arī grūti brīži.
Viņam bija ļoti smagi,
kad nomira mamma.

Nejko stāsta,
ka ar speciālistu palīdzību viņš piedalījās tiesas procesā.
Viņam izdevās panākt tiesības pašam pieņemt lēmumus par savu dzīvi.
Viņam palīdzēja organizācijas Zavod RISA darbinieki, draugi un citi cilvēki.

Tagad Nejko pats gatavo ēst, uzkopj māju un plāno savu dienu.
Viņš dodas pastaigās un pavada laiku kopā ar draugiem.
Nejko vēlas pēc iespējas vairāk darīt pats.
Ja viņam nepieciešama palīdzība,
viņš piezvana savam atbalsta cilvēkam.
Kopā viņi atrod risinājumu.

Nejko palīdz arī citiem

Nejko palīdz vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem,
 kuri ir slimi.
Viņš atnes viņiem nepieciešamās lietas no veikala.

Nejko kļuva arī par brīvprātīgo ugunsdzēsēju.
Viņš gatavo apsveikuma kartītes saviem draugiem organizācijā Zavod RISA.
Tā viņš saka paldies par saņemto atbalstu.

Nejko arī pats strādā kā brīvprātīgais organizācijā Zavod RISA.
Pavasarī viņš plāno vadīt nodarbību par ārstniecības augiem.
Šajā nodarbībā viņš dalīsies ar savām zināšanām.
Nejko vēlas turpināt mācīties.
Viņš piedalās mācībās citās valstīs
un grib uzlabot savas angļu valodas zināšanas.

Nejko iesaka civlēkiem
kuri ir neziņā par savu nākotni:
“Neklausies,
ko saka citi.
Ieklausies sevī un savā sirdī!”

Nevenka izvēlējās dzīvot patstāvīgi

Nevenka Kosa dzīvo Slovēnijas pilsētā  Slovenjgradeca.
Viņai patīk cept, gatavot dažādas lietas
un rūpēties par puķēm.

Pirms tam Nevenka 6 gadus dzīvoja aprūpes iestādē.
Tagad Nevenka dzīvo īrētā dzīvoklī.
Viņa pati pieņem lēmumus par savu ikdienu.

Nevenka strādā organizācijā Zavod RISA.
Tur viņa palīdz citiem cilvēkiem ar invaliditāti,
kur un kā viņi vēlas dzīvot.

Nevenka gribēja pati lemt par savu dzīvi

Agrāk Nevenka dzīvoja savas ģimenes mājā.
Daudzus ikdienas darbus viņa paveica pati.
Kad Nevenka palika mājā viena,
viņa vairs nevarēja samaksāt visus rēķinus.
Trūka naudas arī mājas remontam.
Tāpēc Nevenka pārcēlās uz aprūpes iestādi.

Aprūpes iestādē cilvēki dzīvo
un saņem nepieciešamo palīdzību.
Taču aprūpes iestādē viņai pietrūka privātuma.

Nevenkai bija jāievēro noteikumi
un noteikta dienas kārtība.
Šo dienas kārtību viņa nebija izvēlējusies pati.
Nevenka gribēja pati vairāk lemt par savu dzīvi.

Tad Nevenka uzzināja,
ka var pārcelties uz ārpus aprūpes iestādes.
Nevenka teica,
ka vēlas savu dzīvokli.

Daži cilvēki šaubījās,
vai Nevenka spēs dzīvot savā dzīvoklī.
Nevenku atbalstīja viņas brālis
un kāda aprūpes iestādes darbiniece.

Kādu rītu Nevenka internetā atrada dzīvokli,
kas viņai patika.
Darbiniece palīdzēja sarunāt dzīvokļa apskati.
Dzīvokļa īpašnieks piekrita
izīrēt dzīvokli Nevenkai.
Nevenka ļoti lepojās ar sevi.

Atbalsts palīdz Nevenkai dzīvot tā,
 kā viņa vēlas

Savā dzīvoklī Nevenkai ir vairāk brīvības.
Viņa pati izlemj:

• kad celties;
• ko ēst;
• ko katru dienu darīt.

Nevenka pati izvēlas arī puķes savam mājoklim.

Dažās lietās viņai palīdz personīgā asistente.
Asistente palīdz pieteikt Nevenku pie ārsta.
Nevenkai ir grūti redzēt.
Tāpēc veikalā asistente viņai izlasa
informāciju par precēm.

Nevenkai ir draugi.
Viņa apmeklē pasākumus un ceļo.
Nevenka saņem nepieciešamo atbalstu.
Viņa var dzīvot tā,
kā pati vēlas.

Nevenka ar savu pieredzi palīdz citiem

Nevenkai palīdzēja arī organizācija Zavod RISA.
Organizācija atbalsta cilvēkus ar invaliditāti
un aizstāv viņu tiesības.

Nevenka šajā organizācijā atrada darbu.
Viņa ir pašaizstāve.
Tas nozīmē,
ka Nevenka pati runā par sev svarīgiem jautājumiem
un aizstāv savas tiesības.

Nevenka palīdz arī cilvēkiem,
kuriem ir līdzīga dzīves pieredze.
Viņa uzklausa cilvēkus
un dalās ar savu pieredzi.

Nevenka palīdz gatavot tekstus vieglajā valodā.
Viņa pārbauda,
vai tekstus ir viegli lasīt un saprast.

Nevenka arī stāsta citiem,
kāpēc saprotama informācija ir svarīga.
Viņa stāsta par savu pieredzi Slovēnijā
un citās valstīs.
Nevenka ir uzstājusies arī
Eiropas Parlamentā Briselē.

Katram jābūt iespēja izvēlēties

Nevenka vēlas,
lai arī citi cilvēki varētu dzīvot ārpus aprūpes iestādēm.
Nevenkai ir svarīgi,
lai cilvēki paši varētu pieņemt lēmumus par savu dzīvi.
Viņa turpinās strādāt,
lai palīdzētu to panākt.

Nevenka Kosa saka:
“Kad redzu netaisnību,
es nevaru klusēt.”